Ungurmuiža (Valsts aizsardzības Nr.: 6261) ir unikāls 18.gs. Latvijas kultūras un vēstures piemineklis, vienīgais Baroka koka ēku komplekss Latvijā, kas daudzu gadu gaitā ir soli pa solim kopta un kļuvusi par iecienītu tūristu apskates objektu, tradīcijām bagātu kultūras pasākumu norises vietu, tāpēc vēlamies it īpaši uzsvērt šīs vietas vēsturisko un arhitektūras nozīmību, atstājot paliekošu un kvalitatīvi veiktu darbu – liecību nākamajām paaudzēm. Tikpat unikāla ir šī kompleksa daļa – Kampenhauzenu dzimtas kapliča (Valsts aizsardzības Nr. 6271). 1760g. celtā Ungurmuižas kapliča kā pirmā šāda veida būve pie muižām, kļuvusi par prototipu, kura ietekmi jūt daudzās Vidzemes kapliču būvēs. Aleja, saukta par “Melno aleju” savieno muižas dzīvojamo jeb Kungu māju un kapliču, harmoniski cauri ainavu parkam sasaistot pēdējo atdusas vietu ar dzimtas mājām. Dzimtas kapos guldīti fon Kampenhauzenu dzimtas locekļi līdz pat 1942.gadam.
Ar VKKF atbalstu uzsākts kapličas atjaunošanas projekts. 1.kārtā paredzēta arhīva materiālu apkopošana par kapliču (NKMP PDC, CVMM), Kapličā esošo akmens, ģipša, metāla daļu inventarizācija (akmens fragmentu šķirošana, foto fiksācija, materiāla un saglabātības stāvokļa fiksēšana), Cēsu Vēstures un mākslas muzeja krājumā esošo kapličas akmens fragmentu materiāla un saglabātības stāvokļa fiksēšana, kapličas saglabātības stāvokļa apsekošana. Projektu realizēs restaurators Edgars Purviņš.
Par Kampenhauzenu ģimenes kapliču:
Kapliča celta no apmesta ķieģeļu mūra, uz laukakmeņu un ķieģeļu mūra pamatiem un cokola. Ēkas plāns ir tuvu kvadrātam, tomēr austrumu un rietumu fasāde ir nedaudz platāka (9,16m), Z un D fasādes platums 8,4m. Galvenās fasādes antablementa arhitrāvu balsta stūru pilastri ar kapiteļiem, virs kuriem novietota izteiksmīgi profilēta mūra dzega. Ieejas portāls celts no ozolkoka. Saglabājušies sānu pilastri (bez bāzēm), arhivolts ar slēgakmeni un dzega virs tā. Pilastru bāzes īpatnējā veidā bijušas analogas to kapiteļiem. Portāla augšdaļa ar dzegu un volūtām (spriežot pēc atšķirīga materiāla – priedes koka) un atšķirīgiem krāsu slāņiem, nomainīta 19.gs. Lai koka daļas pasargātu no nokrišņiem, volūtas pārsedza ar skārdu. Skārda jumts sākotnēji bijis zaļā krāsā.
Sākotnējais krāsojums balstās uz 18.gs. kontrasta principu. Sienu pamattonis bijis rozā, bet galvenās fasādes durvis, stūra pilastri un atsevišķas koka detaļas – melnas. “aklo” logu rāmji reljefās daļas – sarkanas. Vēlākais fasāžu krāsojums ienesa galvenās ārēji redzamās pārmaiņas kapličas arhitektūrā – 19.gs. krāsojums bijis dzeltenais okera ar balto. 20.gs.jumts bijis nokrāsots sarkanbrūns.
Ungurmuižas kapličai ir 18.gs.memoriālo celtņu arhitektūrai raksturīga izteikta orientācija uz galveno fasādi, atstājot pārējās trīs fasādes iespējami vienkāršotas. Kapliču pārsedz krusta velve, kas apmesta ar kaļķu javu un rotāta centrālajā daļā ar profilētu apmali, kura ietver ventilācija lūku. Apbedījumi parasti veikti tieši smiltīs, vairākos slāņos. Pelēkās un melnās cementa flīzes, kas pašreiz vēl atrodamas kapličā, liktas 20.gs. sākumā, sākotnējā grīda nav saglabājusies.
Starp frontona volūtām senāk atradies vara vai misiņa skārdā darināts fon Kampenhauzenu un fon Štrālbornu alianses ģerbonis (pazudis pēc Otrā Pasaules kara). Gleznotājs Georgs Ditrihs Hinšs, Ungurmuižas 18.gs, vidus interjeru sienu gleznojumu autors, piedalījies arī kapličas noformējuma darbos, apsudrabojot un apzeltot fon Kampenhauzenu un fon Štrālbornu alianses ģerboni kapličas fasādē.
Nozīmīga fasādes sastāvdaļa, kas izceļ barokāli simetrisko kompozīciju, ir abās pusēs esošie “aklie” logi. Lai gan šāds paņēmiens nav retums, to parasti veido ar krāsojumu, retāk sastopama ir šāda imitācija materiālā. Barokālā ēkas jumta kupols beidzas ar skārdā veidotu smilšu pulksteni (tas atjaunots 1978.g, un atšķiras no oriģināla).
Skats no kapličas uz muižas dzīvojamo māju veidots kā pēdējais dzimtas mirušo skats uz savu dzīves vietu. Kapličas aizmugurē atrodas galvenokārt muižas kalpotāju un hernhūtiešu apbedījumi. Uzmanības cienīgi ir muižas cēlāja, ģenerālleitnanta Baltazara fon Kampenhauzena vedeklas Sofijas Eleonoras epitāfijas meti, kas saglabājušies dzimtas arhīvā Mārburgā, tie ir vienīgie zināmie kapa pieminekļu projekti tā laika Latvijas teritorijā.
1917.g. krievu karavīri Ungurmuižas kapličai uzlauzuši grīdu un izrakņājuši apbedījumus. Bojāts arī muižas cēlāja ģenerālleitnanta Baltazara fon Kampenhauzena kapa piemineklis. Arī pēc Otrā pasaules kara kapliča tika postīta vairākkārt.
1939.g. 16.oktobrī pirms Kampenhauzenu ģimenes aizbraukšanas no Latvijas sastādīts sīks apraksts ar apbedījumiem, papildināts 1923.g. sastādītais saraksts.
1974.g.vasarā Ievas un Imanta Lancmaņu vadībā veikta kapličas apsekošana, dokumentācija.
1976.g. tiek pabeigts kapličas restaurācijas projekts, no 1978. – 1980.g. tiek veikta kapličas restaurācija. 1997.g. restaurācijas nometnes ietvaros veikti atsevišķi kapličas restaurācijas darbi – atjaunots ārējais apmetums un arhitektoniskās detaļas, attīrītas oriģinālās grīdas flīzes, sagatavots pamats to atkārtotai ieklāšanai, pārkrāsotas koka detaļas, attīrīti un atjaunoti kapličas ažūrie dzelzs vārti un slēģu apkalumi., sakopta āra teritorija.
2003. gadā kapliča daļēji atjaunota, koptas skatu perspektīvas uz kunga māju un aleju parka virzienā, taču vairāk restaurācijas darbi nenotiek. Tiek kopta kapličas apkārtne, attīrītas kapu plāksnes. Kapliča šobrīd atrodas kritiskā stāvoklī, un tai nepieciešama atjaunošana.
